TIESISKUMS

Es iestājos par tiesiskuma principu ievērošanu valsts pārvaldē.
Tiesiskas un demokrātiskas valsts principi balstās uz to, ka sabiedrībā pastāv līdzsvars starp pamatvērtībām un tiesību realizāciju. Valdība pieņem lēmumus, ievērojot taisnīguma principu. Valsts pārvaldei demokrātiskā un tiesiskā valstī sabiedrības uzticētās funkcijas jāpilda godīgi, efektīvi un taisnīgi, tās rīcībai jāatbilst likumiem. Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts pārvaldei jārīkojas paredzami un konsekventi.
Tiesiskas valsts programmas darbības pamatā ir mūsu pārliecība, ka Latvijā ir jābūt neatkarīgai, uzticamai un pieejamai tiesu varai; ka cilvēkiem ir dotas reālas iespējas aizstāvēt savas tiesības un intereses; ka netiek pieļauta diskriminācija un citi cilvēktiesību pārkāpumi; ka sabiedrībai nav jāsamierinās un jācieš no korupcijas valsts pārvaldē vai no valsts pārvaldes neefektīvas darbības.
Ir jārada sabiedrībā pieprasījumu pēc liberāli demokrātiskām vērtībām – iecietības, cieņas, brīvības un solidaritātes, kā arī jāsekmē šo vērtību īstenošanu cilvēku pieņemtajos lēmumos un ikdienas dzīvē.
Valsts loma ir saskaņot dažādu sociālo grupu intereses un gādāt par indivīdu un sabiedrības drošību, uzturot likumību un tiesisku kārtību. Valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Valsts pārvaldes principi ir definēti Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā.
Šobrīd notiekošais mūsu valstī, bieži vien, liek apšaubīt likumos noteiktās valsts pārvaldes darbības pamatvērtības. Daudzie fakti par korupcijas skandāliem un kukuļņemšanu, par valsts mantas bezatbildīgu izsaimniekošanu, par naudas varas noteicošo lomu politikā, neapšaubāmi liecina par to, ka ir jāmaina pastāvošā kārtība valsts pārvaldē.
Lai izveidotu tiesisku valsti:
• valdībai ir jāstrādā nevis ekonomisko grupējumu, bet tautas labā,
• valsts ierēdņu pieņemtajiem lēmumiem ir jābūt caurskatāmiem; par valstij kaitniecisku lēmumu pieņemšanu ierēdņiem ir jānes juridiska atbildība,
• Saeimas deputātiem ir jāuzliek par pienākumu atskaitīties sabiedrībai par savu darbību.
Mūsu valstī šobrīd ir izveidojusies paradoksāla situācija, kad oligarhu atbalstītās partijas, kas ilgstoši ir bijušas pie varas, izmantojot savas lielās finanšu iespējas, negatīvi ietekmē sabiedriskos procesus valstī. Lai organizētu pirmsvēlēšanu kampaņu ir nepieciešami ievērojami naudas līdzekļi, partiju biedru naudas ir pārāk mazas lai to izdarītu, ir nepieciešama līdzekļu piesaiste. Lai mazinātu politisko partiju atkarību no šaurām interešu grupām, valdībai ir jāizstrādā koncepcija par valsts finansējuma piešķiršanu partijām un tā stingru ierobežošanu un kontroli. Jo pretējā gadījumā jauniem, no oligarhu varas brīviem spēkiem piekļūšana pie valsts vadības grožiem ir ļoti apgrūtināta. Tauta, kura pusgadsimtu ir bijusi lielvaras jūgā, nonākot brīvās demokrātijas apstākļos, bieži vien neprot atšķirt sēnalas no graudiem. Tāpēc valdībai ir jānodrošina vienādas iespējas visiem politiskajiem spēkiem, nodod tautas vērtējumam savus piedāvājumus, kā pārvaldīt valsti. Izvēle paliek Latvijas pilsoņu ziņā. Mūsu valsts prezidents Kārlis Ulmanis ir teicis, ka ikviens no mums tiks svērts un vērtēts nevis pēc tā, ko mēs apsolāmies izdarīt, bet gan pēc tā ko patiešām izdarīsim. Tas ir stingri jāpatur prātā ik vienam no mums; gana mūsu tauta ir barota ar tukšiem solījumiem. Ne jau tāpēc mēs esam izcietuši karus un izsūtījumu, lai mūsu bērni aizbrauktu uz Īriju. Mums ir savas dziesmas, mēs kopā svinam Jāņus, runājam latviešu valodā. Mums ir vajadzīga stipra nacionāla valsts, lai to visu nosargātu.

Latvijai arvien ļoti nozīmīgs reģions ir bijusi Rīga un tās tuvākā apkaime. Taču Latvija nebeidzas aiz Rīgas rajona robežas. Ir ļoti svarīgi tā veidot valsts politisko un ekonomisko dzīvi, lai ikviens tās iedzīvotājs tiktu uzklausīts un atbalstīts, lai dzīvesvide būtu vienlīdz sakārtota visā valstī.To mēs varētu panākt valsts pārvaldē iesaistot pēc iespējas vairāk reģionu cilvēkus. Vietējie cilvēki labāk pārzina katra atsevišķa reģiona vajadzības, tās tieši ir skārušas pašu cilvēku personīgi, tur dzīvo viņa radi, draugi, paziņas. Tas arī būtu veids, kā labāk izzināt un izprast ikkatra novada ļaužu problēmas un operatīvāk tās atrisināt. Ir ļoti svarīgi, lai valsts vadītāji labi pārzinātu iedzīvotāju vajadzības visos Latvijas nostūros.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta 5.daļā ir teikts, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Tas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas ērti un pieejami privātpersonai (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta 8.daļa) .
Vai mūsu valsts iestādēs šie principi pilnībā tiek piemēroti un izpildīti? Cik bieži mēs savās ikdienas gaitās sastopamies ar „maziem ķeizariņiem”, kas iedomājas, ka valsts ir viņš pats un tāpēc dzīvo pēc saviem likumiem.
Valsts pārvaldei demokrātiskā un tiesiskā valstī sabiedrības uzticētās funkcijas jāpilda godīgi, efektīvi un taisnīgi, tās rīcībai jāatbilst likumiem. Būtiska tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir tiesiskā stabilitāte, kas netiek ievērota, jo rada tikai tiesisko nestabilitāti starp indivīdu un valsti. Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts pārvaldei jārīkojas paredzami un konsekventi. Ir jāizskauž pārmērīgā valsts birokrātija, ir jānodrošina konsekvents ierēdņu profesionālisms, kompetence un lojalitāte. Kā garants tam, ka netiktu veidotas dažādas noziedzīgas struktūras un mazinātos korupcijas iespējas, varētu būt prasības par ierēdņu rotāciju. Veidojot valsts pārvaldes iestādes ir jāņem vērā sabiedrības intereses un vajadzības, ir jāīsteno godīga, gudra un atbildīga valsts politika. Lai nodrošinātu pieejamību valsts sniegtajiem pakalpojumiem, visos valsts pārvaldes līmeņos ir jāievieš „vienas pieturas” princips.
Latgaliešiem ir tāds teiciens:
„Zivs pūst no galvas”. Pārmaiņas ir jāsāk no augšas. Valstī ir jāievieš labas pārvaldības principi. Cilvēkam, atnākot uz valsts vai pašvaldības pārvaldes iestādi, nevajag būt lūdzēja lomā, viņš ir nācis saņemt palīdzību no valsts, un mums viņam tā ir jādod. Cilvēks ir šīs valsts lielākā vērtība un mūsu pienākums ir to aizsargāt.
Mūsu valsts var mainīties. Šis ir tas laiks, kad mēs varam izdarīt izvēli un iestāties par tiesisku valsti.
Piepildīsim savus sapņus savā zemē!

piemiņas akmens Arendoles aizsargam, policistam Jānim Babrim

22. augustā plkst. 14.00 Vārkavas novada iedzīvotāji un ciemiņi tiek aicināti uz Arendoli, kur tiks atklāts un iesvētīts piemiņas akmens Arendoles aizsargam, policistam Jānim Babrim

ĢENĒTISKĀ MODIFIKĀCIJA

Lēnām, taču neatlaidīgi mūsu ikdienā kopš 20.gs. 90.gadu vidus ienāk ģenētiski modificētie organismi – vispirms, kā atsevišķas importēto pārtikas produktu sastāvdaļas un ražošanas izejvielas, bet nu jau drīzumā arī kā Latvijas laukos audzētas lauksaimniecības kultūras.
Visiem organismiem (cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem, mikroorganismiem) īpašību pārmantošanu nosaka tūkstošiem gēnu. Katrs gēns ir atbildīgs par kādas olbaltumvielas veidošanu. Tieši olbaltumviela piešķir organismam kādu īpašību – izturību vai jutību pret kādu kairinājumu, krāsu, visu īpašo.
Pagājušā gadsimta 70.gados zinātnieki sāka izdalīt atsevišķus gēnus un noteikt kādas īpašības katrs nosaka. Izdalītos gēnus ievietoja citā organismā, lai radītu tām jaunu, dabā neeksistējošu īpašību, citiem vārdiem sakot modificēja organismu.
Tātad ģenētiski modificēts organisms (ĢMO) ir organisms, kurā ievietots jauns gēns. To var darīt sugu robežās, starpsugu robežās, no jauna konstruēt gēnus.
Pirmais ģenētiski modificētais augs 1983.gadā bija tabaka. Pirmais ĢM augs tirgū bija tomāti 1996.gadā, tajā pašā gadā kokvilna, kukurūza, soja, rapsis. 2002.gadā ģenētiskās modifikācijas ceļā tika radīti cilvēkam un dzīvniekiem izmantojami medicīniskie preparāti – insulīns, u.c.
Ģenētiski modificējot kultūraugus, tiek pārnesti tikai vēlami gēni, kas nosaka izturību pret kaitēkļiem, dažādām slimībām, izturību pret salu, sausumu, augsnes skābumu, paaugstinātu vitamīnu daudzumu, samazinātu alergēnu daudzumu u.t.t.
No ģenētiski modificētajiem kultūraugiem ražo daudzus pārtikas produktus: sojas, rapšu un kukurūzas eļļas, margarīnu, kukurūzas pārslas un cieti, glikozes sīrupu u.c. Soja ietilpst vairāk nekā 20 000 dažādos pārtikas izstrādājumos, t.i., apmēram, 60% no visām pārtikas precēm. Sojas produkti ir margarīnā, majonēzē, salātu mērcēs, konfektēs, zīdaiņu pārtikā, maizē, u.c. Sojas olbaltumvielas saturošs piens un daudzi gaļas izstrādājumi (šķiņķi, desas u.c.). No sojas ražotais lecitīns ietilpst kakao dzērienos, saldējumos, jogurtos u.c. Praktiski visa iepirktā spēkbarība dzīvniekiem sastāv vai satur ģenētiski modificēto soju vai kukurūzu.
Vai ĢM pārtika ir kaitīga cilvēka veselībai? Pastāv divi pretrunīgi viedokļi. Viens viedoklis ir, ka nav kaitīga, jo cilvēki jau to lieto 7-8 gadus un nekas neliecina par kaitīgumu. Taču nav arī izdevies pierādīt, ka tā ir pilnīgi nekaitīga, jo pastāv nopietni riski. ĢM pārtika iespējams, ka ietekmē cilvēka hormonālo regulāciju un imūnsistēmu, bez tam ietekmē vielu maiņu un izsauc alerģijas.
Ģenētiski modificēto organismu izplatība rada arī zināmu risku apkārtējai videi. Tā varētu izpausties kā nevēlama iedarbība uz derīgiem kukaiņiem, tādā veidā tam ir arī drauds bioloģiskajai daudzveidībai. Ģenētiskais piesārņojums vidē rada arī nekontrolējamu atsevišķu gēnu izplatīšanos. Apkarojot viena veida kaitēkļus un nezāles, mēs dodam iespēju attīstīties to jaunām (rezistentām) formām.
Ģenētiski modificēto organismu aprites likuma mērķis ir „nodrošināt ģenētiski modificēto organismu drošu apriti, novēršot negatīvo ietekmi uz cilvēku un dzīvnieku veselību vai vidi, saglabājot bioloģisko daudzveidību, veicinot ilgtspējīgas lauksaimniecības un biotehnoloģijas attīstību. Likumā ir noteikta arī dažādu valsts institūciju kompetence ĢMO risku novērtēšanai, izplatībai tirgū un vidē kopumā un ĢM kultūraugu audzēšanas, uzraudzības un kontroles kārtība. Ministru kabinets ir izveidojis konsultatīvu institūciju „Ģenētiski modificēto organismu uzraudzības padomi”, kas koordinē nacionālās bioloģiskās drošuma sistēmas politikas izstrādi un veicina sadarbību starp institūcijām.
Saskaņā ar pašreizējo Latvijas likumdošanu Zemkopības ministrijas pārraudzībā esošai Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) ir atbildīgs par atļauju izsniegšanu ģenētiski modificēto organismu ierobežotai izmantošanai, izplatīšanai tirgū un vidē.
Ģenētiski modificēto organismu aprites likuma 26.panta 1.punktā ir noteikts, ka „pārtikas produktus, kuru marķējumā saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir ietverta norāde par to, ka šie produkti satur ģenētiski modificētos organismus, sastāv vai ir iegūti no tiem, tirdzniecības vietās pārdošanai novieto savrup no citiem pārtikas produktiem tādā veidā, lai tie būtu viegli identificējami”.
Patērētājus aicinām ziņot pārtikas veterinārajam dienestam, ja ir radušās aizdomas, ka tirdzniecības vietā piedāvātās preces varētu būt ģenētiski modificētas vai saturēt ģenētiski modificētas sastāvdaļas, bet marķējumā par to nav norādīts, kā arī, ja attiecīgās preces veikala plauktā nav noliktas savrup, lai tās viegli varētu identificēt.


Iepriekš publicēts http://www.rezeknesnovads.lv/?p_id=1757