par Latvijas reģioniem

Latvija ir sadalīta piecos reģionos: Vidzeme, Kurzeme, Zemgale, Latgale un Rīga, un ,protams, starp šiem reģioniem pastāv būtiskas atšķirības gan ekonomikas, gan kultūras un izglītības, gan sociālajos un labklājības jautājumos. Šo atšķirību pamatā, pirmkārt, ir vēsturiskie apstākļi, tad ģeogrāfiskā atrašanās vieta , ļoti noteicošs faktors ir arī dabas pamatne un lauksaimniecības zemju auglības rādītāji.
Es iestājos par Latvijas līdzsvarotu attīstību. Visos valsts reģionos dzīvo cilvēki, kuri grib dzīvot labu, pārtikušu dzīvi sakoptā, labiekārtotā vidē. Tāpēc valstī ir jāīsteno tāda politika, kas paredz vairāk atpalikušajiem reģioniem īpašu atbalsta programmu , kurā , pirmkārt, tiek veikti vairāki pasākumi, kas veicinātu ražošanas attīstību, tādā veidā radot jaunas darba vietas, otrkārt, ir jāsakārto ceļu infrastruktūra, un, treškārt ir jānodrošina medicīnas un sociālo pakalpojumu kvalitatīva pieejamība.
Šobrīd mūsu valstī ir izveidojusies neparasta situācija, tiem , kuri dzīvo centrā ir par lētākām izmaksām pieejami visa veida pakalpojumi sākot no medicīnas pakalpojumiem un beidzot ar glābšanas dienesta darbu. Arī izglītības pieejamība valsts nomalēs ir daudz dārgāka, kaut vai ceļa izmaksu dēļ.
Tajā paša laikā algas galvaspilsētā un tās tuvākajā apkaimē , parasti, ir lielākas nekā tas ir lauku rajonos. Varētu teikt, ka daļa valsts iedzīvotāju tiek diskriminēti, jo valsts nenodrošina vienlīdzīgu iespēju saņemt vienādus pakalpojumus ikvienam iedzīvotājam.
Lai līdzsvarotu valsts vienlīdzīgu attīstību ir jāpalielina reģionu loma: pirmkārt , investīcijas un ES fondus novirzot vairāk uz atbalstāmajām teritorijām, otrkārt , jāpiešķir papildus finansējums otrās šķiras valsts autoceļu sakārtošanai, jo tie šobrīd ir katastrofālā stāvoklī, treškārt, slimnīcām, kas apkalpo noteiktu reģionu ir jābūt viegli sasniedzamām no ikvienas teritorijas un šiem pakalpojumiem ir jābūt augstā līmenī, tāpēc reģionālajām slimnīcā ir jāsniedz lielāks finansējumam un ,runājot par skolu tīklu valstī, ir jāņem vērā iedzīvotāju blīvums teritorijā un lauku skolām klašu komplektēšanas noteikumiem ir jābūt atvieglotākiem nekā tas ir pilsētās.
Lai stiprinātu reģionu lomu valstī, lielākas pilnvaras ir jādod pašvaldībām: piemēram, nodokļu iekasēšanā, sociālo pabalstu sadalē, izglītības iestāžu darba organizēšanā, u.t.t.. Lai pašvaldības to sekmīgi varētu veikt ir jāpalielina valsts piešķirtais finansējums pašvaldībām. Visi mūsu valsts iedzīvotāji dzīvo kādā no pašvaldībām, un pašvaldība ir primārā iestāde, kas organizē pakalpojumu sniegšanu un veido noteiktu dzīvesveidi, tā ir pirmā iestāde, kur ikviens griežas ar savām problēmām un vajadzībām.
Es uzskatu, ka reģionālās attīstības pamatā ir valsts politika un vietējā iniciatīva jeb pašu cilvēku aktivitāte.

par politisko partiju maiņu

Esmu pārsteigta par to cilvēku saprašanu, kuri raksta un publicē secinājumus par kandidāta politisko darbību. Komentārā tiek rakstīts - bieži maina partijas, šajā sakarā sniedzu skaidrojumu- 1995.g. sarakstā startēju, kā bezpartejisks cilvēks (pārstāvēju Latgales laukus un atbalstīju Bresi, kurš vienīgais tobrīd zemniekiem bija sniedzis reālu atbalstu),2002.g. pašv. vēlēšanās startēju no iedzīvotāju izveidotās vēlētāju apvienības "Nautrēni", kur ar partijām vispār nekāda sakara nebija, un 2009. g. pašv. vēlēšanās startēju, kā savas partijas pārstāvis, kurā esmu arī šobrīd un no kuras startēju arī šajās vēlēšanās , tā bija vienkārši partiju apvienība ar kuru mēs startējam vēlēšanās nemainot savu partijas piederību.

par jautājumiem, kas saistīti ar izglītības sistēmu

Izglītības sistēmas uzdevums ir nodrošināt valsts iedzīvotāju spēju realizēt un pilnveidot savas vēlmes dzīves laikā.
Izglītības sistēmu veido četri, savstarpēji saistīti, zināšanu, prasmju un kompetenču radīšanas posmi:
• pirmsskolas izglītība un pamatizglītība,
• vidējā izglītība,
• augstākā izglītība,
• mūžizglītība.
Pēc katra posma valsts iedzīvotājs ir spējīgs iekļauties sabiedrības dzīvē savu radīto zināšanu, prasmju un kompetenču apjomā.
Pirmskolas izglītību Latvijā veic pirmskolas izglītības iestādes (PII) vai vispārējās izglītības iestādes. Šo izglītības programmu apgūst bērni piecu līdz sešu gadu vecumā, un tā ir obligāta mūsu valstī.
Sabiedrībā , bieži vien, rodas strīdi par šā izglītības posma obligātumu. Protams, no vienas puses it kā mākslīgi tiek dota iespēja pirmskolas mācību iestādēm nodrošināt darbu, sevišķi tas attiecas uz laukiem, bet tajā pašā laikā PII veic zināmu sociālo darbu, nodrošinot bērnu uzturēšanu sakārtotā vidē, un reizē arī sagatavo bērnus skolas gaitu uzsākšanai, to darot ar zināmiem spēles elementiem, un pamazām radot skolai nepieciešamo atmosfēru. Savā praksē regulāri sastopos ar problēmu, kad vecāki naudas līdzekļu nepietiekamības dēļ nevar atļauties bērnus vest uz pirmskolas izglītības iestādi. Mūsu valstī pēdējos gados tiek nodrošināta iespēja piešķirt bezmaksas pusdienas pirmās klases skolēniem, kas protams ir ļoti apsveicami, taču, es domāju, ka būtu ļoti labi, ja brīvpusdienas dotu arī piecgadniekiem un sešgadniekiem. Protams, šo jautājumu ir ļoti viegli pāradresēt pašvaldībām, bet saskaņā ar pastāvošo likumdošanu pašvaldībām iedzīvotājiem pirmām kārtām ir jānodrošina garantētā iztikas minimuma(GIM) izmaksa, un , ja paliek pāri, tad drīkst tērēt naudu citiem pabalstiem, bet diemžēl pāri nekas nepaliek, jo ir bezdarbs un cilvēku ienākumi ir ļoti zemi. Ir jāatzīst, ka sabiedrība šobrīd ir diezgan degradēta, un izmaksātā GIM nauda, bieži vien, tiek izlietota nevis ģimenes vai bērnu vajadzībām, bet tiek vienkārši nodzerta. Es domāju, ka vairāk vajadzētu uzticēties pašvaldību darbiniekiem, dodot iespēju, vajadzības gadījumā, izmaksātos naudas līdzekļus novirzīt bērnu ēdināšanai vai apģērba un mācību līdzekļu iegādei.
Pamatizglītības programmas apguvi bērns sāk septiņu gadu vecumā. Pamatizglītību parasti iegūst līdz 16.gadu vecumam, tā Latvijā ir obligāta. Programmas ilgums ir deviņi gadi – no pirmās līdz devītajai klasei. Pamatizglītības mērķis ir veidot bērnu patstāvību, vērtību orientāciju un iemācīt personīgajā un sabiedriskajā dzīvē nepieciešamās pamatzināšanas un prasmes. Šobrīd ļoti aktīvi tiek debatēts par to, ka skolas gaitas ir jāuzsāk nevis no septiņu gadu vecuma, bet gan no sešu gadu vecuma. Zināma taisnība, manuprāt, šādā jautājuma nostādnē arī ir, jo patiesībā, ļoti daudzās vietās, sevišķi tas attiecas uz laukiem, kur ,bieži vien, PII šajā teritorijā nemaz nav, piecgadīgie un sešgadīgie bērni tiek mācīti sagatavošanas klasēs, kas darbojas pie skolām. Bez tam, pirmajās četrās klasēs skolēnu darbs ar atzīmēm nemaz netiek novērtēts.
Arī no savas dzīves pieredzes varu teikt, ka vismaz maniem bērniem vecuma problēma nekādas grūtības nesagādāja, jo viena meita skolas gaitas uzsāka no sešiem gadiem un otra pat no pieciem gadiem. Protams, noteicošais tajā visā ir un paliek bērna attīstības līmenis un fiziskā varēšana.
Otra lieta, kas liek pārdomāt par pamatizglītības uzsākšanu sešos gados ir tā, ka vidusskola tiek pabeigta 19 gados, esot pilnīga brieduma vecumā, kad saskaņā ar mūsu valsts likumiem cilvēks var bez vecāku piekrišanas stāties laulībā, radīt bērnus un pat veikalā iegādāties alkoholiskos dzērienus, kas ir diezgan grūti savienojams ar skolas darbību.
Vidējās izglītības pakāpē ir divu veidu programmas. Ir vispārējās vidējās un profesionālās vidējās izglītības programmas. Vispārējās vidējās izglītības programmas ir akadēmiski orientētas. To pamatuzdevums ir sagatavot skolēnu tālākām studijām augstskolā. Profesionālās vidējās izglītības programmas ir virzītas uz profesionālās kvalifikācijas un amata ieguvi.
Runājot par vispārējo vidējo izglītību, kā lielāko problēmu es saskatu tajā, ka skolās tiek pievērsta pārāk maza uzmanība dabas zinātņu (ķīmijas, fizikas, dabas zinības) mācīšanai. Protams ir ļoti labi, ka tiek domāts par personības vispārējo attīstību mācot mūziku, mākslu, ētiku, psiholoģiju, bet ļoti svarīgi ir arī šīs dažādās lietas prast gudri sabalansēt, lai neciestu neviena dzīves sfēra. Es domāju, ka tas nav noslēpums, ka jaunieši bieži vien nav spējīgi izdarīt izvēli un mācīties tehniska rakstura augstskolās. Ir absolūti saprotami, kad nenobriedušam jaunam cilvēkam liek izvēlēties noteiktus mācību priekšmetus, nereti tiek izvēlēti ne tie smagākie. Lai atrisinātu šo problēmu, vispārējas izglītības programmās lielāks uzsvars būtu jāliek uz dabaszinātņu mācīšanu skolās. Arī šobrīd valsts līmenī mēs redzam, ka trūkst dažāda veida inženiertehnisko darbinieku, tajā pašā laikā psihologus, politologus, sabiedrisko attiecību speciālistus utt. nevar nodrošināt ar darbu. Patiesībā, šis jautājums ir ļoti organiski saistīts ar mūsu valsts ekonomisko attīstību un izaugsmi.
Gribu vēl uzsvērt, ka mūsu izglītības sistēmā nav pienācīgi novērtēta profesionālā izglītība. Mēs labi zinām, ka daudziem jauniešiem vispārējā vidusskola nemaz neatbilst viņu spējām, un tas ir normāli, jo nejau visi studēs augstskolā. Būtu vairāk jādomā par vidējā posma speciālistu sagatavošanu valstī.
Atestāts par vispārējo vidējo izglītību vai diploms par profesionālo vidējo izglītību dod tiesības turpināt izglītību augstākās izglītības pakāpē. Augstskolās var apgūt akadēmiskās augstākās izglītības programmas vai profesionālās augstākās izglītības programmas. Uzņemšana studiju programmās notiek konkursa kārtībā, pamatā balstoties uz centralizēto eksāmenu rezultātiem.
Vidusskolu beidzējiem tiek dota iespēja iesniegt dokumentus vienlaicīgi vairākās augstākajās mācību iestādēs. Es domāju, ka tas nu gan nav pareizi, jo tā nav cilvēka izvērtēta izvēle, tā ir loterija, kur nu paveiksies. Protams, ka tas arī dod iespēju, manuprāt, nokomplektēt arī šīs nepamatoti daudzās austākās mācību iestādes mūsu valstī. Augstākās izglītības līmenim un kvalitātei ir jābūt pietiekami augstām, bet šobrīd, mēs bieži vien redzam, ka augstskolās, un vēl pie tam budžetā grupās, tiek uzņemti audzēkņi pat ar “F” līmeņiem atestātā . Diemžēl, tam par pamatu nereti ir augstskolu mācību spēku peļņa.
Otra lieta, kas mani satrauc augstskolu darbībā, ir absolūts plānošanas trūkums un kompetences sadalījums augstāko mācību starpā. Šobrīd netiek ņemtas vērā darba tirgus vajadzības, tāpat arī mūsu valsts ekonomiskās izaugsmes diktētās vajadzības. Patreiz mums ,piemēram, nav ļoti nepieciešami sākumskolas skolotāji, bet mēs iedalām budžeta vietas un vēl pie tam ar ļoti zemām prasībām. Kādreiz taču kādam ir jāsāk nopietni un atbildīgi skaitīt arī valsts naudu, nopietni plānojot kopējo valsts attīstību.
Izglītība ievērojami vairo cilvēka pašapziņu un veicina karjeras iespēju attīstību. Mūsdienu apstākļu un straujā dzīves ritma dēļ pastāv dažādi izglītības iegūšanas veidi.
Šajā sakarā, ir ļoti atbalstāma tālākmācība un tālmācība, kas vairāk piemērota kā iespēja pārkvalificēties, papildināt zināšanas vai izglītības iegūšana situācijā, kad grūtības sagādā tradicionālais tās iegūšanas veids.
Izglītoties nepieciešams visu mūžu
Augstskolās lielākā daļa studentu vairs nav jaunieši, un arvien vairāk pieaugušo studē, apvienojot mācības ar pilnu darba slodzi. Pārmaiņas sabiedrībā, ekonomikā un vērtību sistēmā cilvēkiem bieži rada tādus apstākļus, kas dzīves laikā nereti piespiež vairākkārt mainīt darba vietas un pat specialitātes. Darba devēji priekšroku dod izglītotiem un prasmīgiem darbiniekiem, līdz ar to tas nosaka, ka izglītības iespējām jābūt daudzveidīgām un elastīgām, lai cilvēks jebkuros apstākļos varētu to iegūt un paaugstināt.
Valsts ekonomiskā attīstība un pārmaiņas kvalificēta darbaspēka pieprasījumā palielina vajadzību pēc pieaugušo izglītības visa mūža kontekstā.
Ceļā uz izglītotu sabiedrību Latvijā vēl ir veicams daudz, ir jāveic mērķtiecīgi pasākumi, kuri nodrošinātu katra sabiedrības locekļa iespējas attīstīties atbilstoši savām interesēm un spējām, un arī šīs intereses un spējas spētu pielietot mūsdienu darba tirgū, kas dotu iespēju veicināt Latvijas izaugsmi.

īsumā par to, kāpēc es eju uz Saeimu

Savas apzinīgās dzīves laikā 20 gadus strādāju par Nautrēnu pagasta vadītāju. Esmu risinājusi Latgales lauku cilvēku problēmas, veidojot un attīstot lauku cilvēku sadzīvi. Man ir tuvas un saprotamas Latgales cilvēku vajadzības. Taču savā šobrīd esošajā statusā, es nevaru tās pilnībā atrisināt. Tāpēc es esmu gatava strādāt valsts vadībā - Saeimā.
Ir ļoti svarīgi, lai valsts vadītāji pārzinātu iedzīvotāju vajadzības visos Latvijas nostūros. To mēs varam panākt valsts pārvaldē iesaistot pēc iespējas vairāk reģionu cilvēku. Vietējie cilvēki labāk pārzina katra atsevišķa reģiona problēmas, tās tieši ir skārušas pašu cilvēku personīgi, tur dzīvo viņu radi, draugi , paziņas. Ir ļoti svarīgi tā veidot valsts politisko un ekonomisko dzīvi, lai ikviens tās iedzīvotājs tiktu uzklausīts un atbalstīts, lai dzīvesvide būtu vienlīdz sakārtota visā valstī.
Mūsu valsts prezidents Kārlis Ulmanis ir teicis, ka ikviens no mums tiks svērts un vērtēts nevis pēc tā, ko mēs apsolāmies izdarīt, bet gan pēc tā ko patiešām izdarīsim. Tas ir stingri jāpatur prātā ikvienam no mums; gana mūsu tauta ir barota ar tukšiem solījumiem,. Ne jau tāpēc mēs esam izcietuši karus un izsūtījumu, lai mūsu bērni aizbrauktu uz Īriju. Mums ir savas dziesmas, mēs kopā svinam Jāņus, runājam latviešu valodā. Lai to visu nosargātu mums ir vajadzīga stipra nacionāla valsts.
Mūsu valsts var mainīties. Šis ir tas laiks, kad mēs varam izdarīt izvēli un iestāties par tiesisku valsti.
Piepildīsim savus sapņus savā zemē!

Man ir ko teikt...: Latgales attīstībai

Man ir ko teikt...: Latgales attīstībai: "Latvijā visi reģioni nav vienādi attīstīti, taču valsts uzdevums ir veicināt teritoriju labvēlīgu attīstību gan ekonomiskajā, gan sociālajā ..."

Latgales attīstībai

Latvijā visi reģioni nav vienādi attīstīti, taču valsts uzdevums ir veicināt teritoriju labvēlīgu attīstību gan ekonomiskajā, gan sociālajā ziņā. Reģionālās attīstības politikas mērķis ir radīt priekšnoteikumus labvēlīgu un līdzvērtīgu vides, dzīves un darba apstākļu nodrošināšanai visos Latvijas reģionos, samazināt un novērst nelabvēlīgās reģionālās atšķirības un atbalstīt labvēlīgo atšķirību saglabāšanos; nodrošināt ilgspējīgu un līdzsvarotu attīstību Latvijas reģionos, dodot iespēju vietējām pašvaldībām veidot savu nodokļu un lielākas pilnvaras sava budžeta veidošanā. Ekonomiskās attīstības atšķirības dažādu reģionu vidū joprojām pastāv, un pat ES struktūrfondu līdzekļu piesaiste neveicina reģionu atpalicības pārvarēšanu. Tādēļ vajadzīgs ES struktūrfondu atbalsts prioritārajiem reģioniem - vispirms Latgalei.